Priekš kam? Vai to vajag?
Tipiskākie jautājumi, ko mēs uzdodam paši sev vai saņemam no citiem, uzsākot kādu avantūru.
Spoilers — tev nav jābūt pro airētājam. Vienkārši vajag gribēšanu. Un viss saies.
Tā arī pagājušajā gadā (2025) man salikās tie datumi, drosmīte un īstie cilvēki īstajā laikā.
Tā kā sava dēļa man vēl nebija, sarunāju Supfit. Ierados jau iepriekšējā dienā starta punktā ar domu, ka palikšu mašīnā (laiks bija draņķis, un telts šoreiz bija štruntīgs variants, jo pūta arī labi). Baigā sačupošanās ar citiem dalībniekiem izpalika, jo katrs sildījās savā “mājiņā”. Lietusgāzes arī darīja savu.
No rīta pļava pārvērtās par riktīgu SUP festiņu — lielākā daļa rullēja uz startu no rīta.
Kad esi amatieris, tad acis lielas no apkārt notiekošā, un sāc domāt, vai esi pareizi saģērbies, salīdzināt sevi ar citiem un vispār uzdot sev jautājumu — ko es te daru un kādā ieberzienā es sevi atkal ievilku?! Respektīvi, darīt visu to, ko parasti iesaka nedarīt.
Un te jau vēl viens “spoileris” un mana, jau pēc pasākuma, galvenā atziņa — ģērb to, ko esi jau pārbaudījis un kas strādā TEV. Neskaties vairs uz citiem un NEKO nemaini. Es biju tuvu tam.
Kas man bija mugurā?
Parastākie sporta legingi, lietus bikses, termo augšiņa, džemperis, lietus jaka, hidras zeķes un botas. Jau airējot, dzirdēju no viena dalībnieka komentāru manā virzienā, ka es kā ofisnieks uz velo — vēlos palikt sausa, un vai man nav karsti tajās lietus biksēs. Žēl, ka es viņu nesatiku finišā... Jo pa ceļam satikti tiiiik daudz pārsalušu dalībnieku, lielākoties vīrieši :) ka man jau bija win-win sajūta un prieks, ka startā paliku pie sava.
Tad nu starts. Tas man vismazāk patika. Godīgi. Burtnieks nokausēja, un tas adrenalīns ar azartu, kas uzsitās, baigi izsit tevi no sava tempa. Bet visādi citādi es biju priecīga, kad sākās tas “īstais” airējiens pa Salacu.
Visu ceļu cīnījāmies ar pretvēju, un tā upes straume haltūrēja — galīgi nepalīdzēja tikt ātrāk līdz tai jūrai.
Pa ceļam bija vairākas pieturvietas ar fantastisku atmosfēru. Milzīgs paldies organizatoriem joprojām. Lai arī airēju viena pati, tas, kā viņi atbalstīja no krasta, bija tieši laikā un motivēja.
Ēst es arī varēju neņemt līdzi. Pieturpunktos varēja dabūt gan kafiju, gan siltas pusdienas, un, ja negribējās stāties, tev smaidīga brīvprātīgā padeva augli no krasta.
Man nebija plāna… stratēģijas. Vienkārši gribēju noairēt Salacu 100. Līdz ar to arī stājos, kad gribēju.
Ak jā… mazais spožmirklis. Noairēta jau puse, stājies pieturpunktā un dzirdi, kā krastā atbalstītāji dzied “Gain Fast” dziesmu kopā ar grupas solistu… Un tie vārdi tieši perfekti mums iederējās… Tas tāds brīdis “šeit un tagad”, ko var izjust, ne aprakstīt. Dikti skaisti, un uzsita to enerģiju — “Jep… es esmu šeit un es to daru.”
Pēc 50 km man nedaudz ieslēdzās monotonais airējiens. Nebija ne priekšā, ne aizmugurē neviena, un sajutās arī pirmais sagurums. Tagad atskatoties, iespējams, tas bija pirmais mazais lūzumpunkts.
Tieši šajā posmā pēc brīža saairējos ar tādiem pašiem bēdubrāļiem, ar kuriem beigās noairējām līdz finišam kopā. Viņi uzsita man to otro elpu. Es sapratu, ka pa ilgu airēju viena pati, un komunikācija bija tieši laikā, lai sapurinātos un novērstu domas no tiem kilometriem.
Vispār nebeidz pārsteigt, kā piedzīvojumos satiekam pilnīgi svešus cilvēkus, kurus, iespējams, vairs nekad neredzēsi, bet sarunas vijās kā ar sen pazīstamu draugu.
Bet paldies puišiem — par humoru, par sausiem cimdiem, par airējienu līdz pat finišam.
Starp citu, viens no viņiem nolauza spuru (cik vēlāk sapratu — tā ir klasika, kas ar daudziem notiek). Tāpēc nākamreiz man noteikti līdzi būtu rezerves spura un airis. SUPs bez spuras, un vēl 100 km airējumā… ir slikta kombinācija, kur lielākā daļa padotos.
Vissmagākie bija pēdējie 10 km. Tumšs, tev jau sāk sāpēt visas malas. Uz kājām airēt paliek bīstami — krācītes (ievelties galīgi negribējās), un uz ceļiem vairs nevari, jo tie jau dikti sāp. Te atkal jāsaka — labi noderētu ceļsargi. Arī rokas sāka salt. Tā pamatīgi. Sarunas mūsu bariņā arī sāka aprimt. Visiem bija manāms nogurums.
Prieciņš parādījās, ieraugot Salacgrīvas gaismas.
Tagad svarīgākais bija tumsā ieraudzīt to izgaismoto ceļu, kur apbraukt to nēģu taci, un neuzkārties, kas daudziem bija gadījies.
Bet, protams, labākās sajūtas un nespēja apsmadzeņot notikušo bija finišā. Visus, kā arī mūs, sagaidīja kā uzvarētājus. Mēs tādi bijām. Sev. Medaļa kaklā un anormāla kāre pēc karstas dušas. Te es biju ļoti priecīga, ka rezervēju netālu naktsmītnes.
Jāpiemin arī māsas ģimene, kas mēroja 200 km garu ceļu, lai mani atbalstītu. Sagaidīja mani finišā un visu ceļu sūtīja ziņas ar sirsnīgiem, atbalstošiem vārdiem. Tas bija zelta vērtē. Atbalstiet savējos, kaut vai attālināti. Tā viena ziņa lūzumpunktā baigi palīdz.
Iemērcējiet tos airus Salacā. Tas noteikti jums būs lieliska pieredze atmiņu krātuvei. Rakstu… un saprotu, ka gribu vēl!
Paldies Supfit.lv un Aktīvā tūrisma centrs Eži par lieliski noorganizētu pasākumu!
Tiekās uz upes!
Jā es to paviecu, Alina.
P.S. Pretsāpju zālītes pirms miega baigi palīdzēja pēc airējiena. Nepamatota zāļu lietošana ir kaitīga jūsu veselībai. Tāpat kā upeņu balzāms, kamēr gaidi karstu dušu ;)