SUP saullēkta piedzīvojums Ķemeru purvā
Divos naktī noskan modinātājas zvans, negribīgi un lēni rosos ārā no siltajiem pa
lagiem. Saģērbjos, uzlieku ūdeni kafijai un salieku mugursomā pēdējās mantas. Kafija kūp, un, to lēni malkojot, acis un prāts paliek mazliet možāki.
Trijos jau esmu ārā uz ielas un, blāvas gaismas pavadībā, gaidu piebraucam kolēģus. Tumsā kārtīgi nevar saredzēt, bet lēnās un gurdenās balsis liecina, ka arī visi pārējie ir vēl diezgan samiegojušies. Dodamies uz Ķemera purvu tur sagaidīt saullēktu uz SUP dēļiem, kur mums pievienosies vēl daži piedzīvojumu meklētāji. Četros visus pārējos sagaidām norunātajā vietā un sākam celt nost jau piepūstos SUP dēļus no laivu piekabes, dalīt airus un drošības vestes. Visapkārt vēl tumša krēsla, un pārējos var manīt tikai kustīgos siluetos.
Lūzumpunkts un Rīgas Laivu instruktors Māris Lazdiņš sāk savu instruktāžu - kā jāappaietas un jārīkojas, esot uz SUP dēļa, kas īpaši jāņem vērā, airējot pa purvu. Purvā, zem ūdens, ir daudz sakritušu koku, zaru, aiz kuriem negaidot dēlis var aizķerties, un pats braucējs diezgan neveikli iekrist ūdenī, tāpēc jāairē apzināti, lēni un vienam otrs jāpabrīdina par iespējamo situāciju. Biežāk braucošie jau zina vietas, kurās īpaši ir jāuzmanās.
Kad viss izstāstīts, dodamies ūdenī. Pie debesīm vēl spīd košs mēness un pavada mūs purva ceļos.
Kādam šie ir pirmie nedrošie soļi uz dēļa. Sākotnēji airējot tupus, tad lēnām drošāk ceļoties kājās un pamatīgi pārbaudot savas balansa spējas. Lai arī SUP dēļi ir stabili, tomēr pirmajā reizē ar savu balansu ir mazliet jāsarunā, lai tas nepieviļ. Pēc neilga laika neveiklie airējieni pamazām kļūst arvien drosmīgāki, muguras taisnākas un smaids platāks. Visi ir kājās. Kad apgūta tehnika, var sākt baudīt dabu, klusumu, mieru un agro, mazliet dzestro rītu. Agra rīta meditācija.
Pamale sāk pamazām krāsoties sārti violeti oranžos pasteļu toņos.
Klusums. Apkārt viens pēc otra skan vien aira vēzieni ūdenī, supotājiem lavierējot cauri purva salu nebeidzamajiem tuneļiem. Mēs zinām skaistu vietu, kur purva vidū vislabāk sagaidīt saullēkta burvību. Visi saairējam tuvāk un izkāpjam uz divām mazām saliņām. Kāds malko līdzi paņemto silto tēju, kāds kāri čaukstina brokastu maizīti. Saule pamazām aust, lēnām parādoties aiz apvāršņa un spraucot savus košos, oranžos starus ārā. Caur purva ērmīgo koku zariem tā iespīd ūdenī, piepildot purvu ar dūmakainu gaismu. Pēkšņi viss apvārsnis sprāgst un košā saullēkta gaisma piepilda pasauli. Viss šķiet absolūti nereāli un tik maģiski. Tumši tēli grozās ugunīgā gaismu spēlē.
Nav svarīgi, vai tas ir pirmais purva saullēkts vai desmitais, bet šāds skats vienmēr liek elpai aizrauties un pie sevis klusi jautāt: “Vai šis maz ir īsts!?”
Šur tur var dzirdēt tālumā putnu skaņas, šādi rīti dod ķermenim un prātam mieru. Būt dabā un būt daļai no dabas. Tādi piedzīvojumi atmiņā paliek ilgi, tie piepilda un atgādina, cik mūsu pasaule ir skaista, cik maz vajag laimei.
Kad pēc vēl kāda laika lavierēšanas cauru purva ūdens takām esam atpakaļ sākumpunktā, ir prieks paskatīties uz visu lielajiem smaidiem un labsajūtu par izdarīto. Kamēr visa pārējā pasaule snaudusi dziļā miegā, mēs daži jau savu dienu esam piepildījuši ar kaut ko ļoti īpašu. Atpakaļ Rīgā esam 9:00 no rīta, un visi laicīgi paspējam uz darbiem.
Pavisam drīz atkal būs iespēja doties līdzīgos piedzīvojumus kopā. Droši var sekot līdzi Rīgas Laivu pasākumiem facebook lapā un izbaudīt šo rīta maģiju arī pašiem.
Rakstu sagatavoja:
Agnese Zeltiņa
"Lūzumpunkts